Словарь:concordo

Латинский

Морфологические и синтаксические свойства

Основа инфекта: concordā-

		Praesens
		Indicatīvus		Coniunctīvus		Imperatīvus
		Act.	Pass.	Act.	Pass.	Act.	Pass.
Sing.	1 p.	concordō	concordor	concordem	concorder	—	—
	2 p.	concordas	concordāris	concordes	concordēris	concordā	concordare
	3 p.	concordat	concordātur	concordet	concordētur	—	—
Plur.	1 p.	concordāmus	concordāmur	concordēmus	concordēmur	—	—
	2 p.	concordātis	concordāmini	concordētis	concordēmini	concordāte	concordamini
	3 p.	concordant	concordantur	concordent	concordentur	—	—

		Imperfectum
		Indicatīvus		Coniunctīvus
		Act.	Pass.	Act.	Pass.
Sing.	1 p.	concordābam	concordābar	concordārem	concordārer
	2 p.	concordābas	concordabāris	concordāres	concordarēris
	3 p.	concordābat	concordabātur	concordāret	concordarētur
Plur.	1 p.	concordabāmus	concordabāmur	concordarēmus	concordarēmur
	2 p.	concordabātis	concordabamini	concordarētis	concordarēmini
	3 p.	concordābant	concordabantur	concordarent	concordarentur

		Futūrum I
		Indicatīvus		Imperatīvus
		Act.	Pass.	Act.
Sing.	1 p.	concordābo	concordabor	—
	2 p.	concordābis	concordaberis	concordāto
	3 p.	concordābit	concordabitur	concordāto
Plur.	1 p.	concordabimus	concordabimur	—
	2 p.	concordabitis	concordabimini	concordatōte
	3 p.	concordabuntur	concordanto

Infīnitivus praesentis actīvi	concordāre
Infīnitivus praesentis passīvi	concordāri
Participium praesentis actīvi	concordāns
Gerundium	concordandī
Gerundivum	concordandus, -a, -um

Основа перфекта: concordāv-

		Perfectum		Plusquamperfectum		Futūrum II
		Indicatīvus	Coniunctīvus	Indicatīvus	Coniunctīvus	Indicatīvus
		Act.	Act.	Act.	Act.	Act.
Sg.	1 p.	concordāvī	concordāverim	concordāveram	concordāvissem	concordāverō
	2 p.	concordāvisti	concordāveris	concordāveras	concordāvisses	concordāveris
	3 p.	concordāvit	concordāverit	concordāverat	concordāvisset	concordāverit
Pl.	1 p.	concordāvimus	concordāverimus	concordāverāmus	concordāvissēmus	concordāverimus
	2 p.	concordāvistis	concordāveritis	concordāverātis	concordāvissētis	concordāveritis
	3 p.	concordāvērunt	concordāverint	concordāverant	concordāvissent	concordāverint

Infīnitivus perfecti actīvi	concordāvisse

Основа супина: concordāt-

Participium perfecti passivi	concordātus, -a, -um
Participium futuri activi	concordātūrus, -a, -um
Supinum I	concordātum
Supinum II	concordātū

con-cor-dō

Глагол, первое спряжение. Приставка: con-[-]][-]]; корень: --.

Произношение

• МФА: [kon.ˈkor.do]

Семантические свойства

Значение

1. согласоваться ◆ Отсутствует пример употребления (см. рекомендации).

Родственные слова

Ближайшее родство

Этимология

От ??